Sociālo reformu biedrība

09/03/2011

Pensiju glābšana pašu slīcēju rokās

Filed under: Aktuālās diskusijas — socialasreformas @ 22:50

Ivars Redisons,
Latvijas Sociālo reformu biedrības
valdes priekšsēdētājs

Pensiju glābšana – pašu slīcēju rokās*

Latvijā jau likvidētas ap 200 tūkstoši darba vietu. Turpina bankrotēt uzņēmumi. Iedzīvotāji pamet Latviju. Īstā aina atklāsies pēc tautas skaitīšanas. Bet jau šodien var lēst, ka sociālā apdrošināšana zaudē gadā ap 476 miljonus nesaņemtu latu, kurus agrāk maksāja aizbraucēji. Tiem, kas palikuši Latvijā un vēl ir darbs, ienākumi vai visiem sarukuši uz pusi. Vidējās algas rādītājs (445 lati) tuvu „trekno gadu” līmenim turpina atrasties, šķiet, vien dēļ tā, ka saglabājies nesamērīgi liels skaits dāsni apmaksātu amatu valsts iestādēs un uzņēmumos.

Uz šī fona izskan saucieni, ka pensionāri negrib solidarizēties, saņem pārāk lielas pensijas, un atņemot naudu pabalstiem bērniem. Tāpēc nekavējoši esot jāpieņem likums, ka šodienas jauniešiem nākotnē pensijas vecums būs 70 vai 65 gadi, ar pensijas summu ne lielāku par iztikas minimumu.

Vai histērijai, ka sociālās apdrošināšanas sistēma esot nederīga, ir pamats?

Lai to izprastu un redzētu risinājumus, būtu jādara caurskatāmas samudžinātās lietas. Sociālais budžets (pabalsti) un sociālās apdrošināšanas budžets nav viens un tas pats. Arī termins „valsts vecuma pensija” ir maldinošs. Jā, šodien tiem večukiem, kas algotu darbu nav strādājuši un kam nav iztikas līdzekļu, tiek maksāts sociālais pabalsts. Bet to sauc „garantētā minimālā ienākuma pabalsts”, nevis vecuma pensija! Vecuma pensijas Latvijā nemaksā valsts! Pensijas veidojas no katra individuālām iemaksām pensiju fondā. Pēc savas būtības tās ir privātās pensijas, strādājošo pašpalīdzības kase. Kurā Latvijas valsts neiegulda praktiski neko – izņemot iemaksas par diplomātu sievām un vēl dažām mazskaitlīgām grupām. Arī baņķieri, lielrūpnieki, namsaimnieki nedalās savā peļņā ar pensiju fondu (nejaukt peļņas nodokli ar darba devēja apdrošināšanas iemaksām! Var būt milzu peļņa un niecīga apdrošināšana).

Glābjot bankas no zaudējumiem, Latvijas valdība un Eiropas Komisija nolēma veikt Latvijā pasākumus, kuru sekas ir masveida bezdarbs un jauniešu izceļošana. Iespējams, ka gluži tā negribēja, bet tā viņiem sanāca. Savu lēmumu radītā kaitējuma segšanai naudu ne valdība, ne Eiropas Komisija neiedeva – kā tas pieklātos tiesiskā valstī. Tā vietā savas kļūdas laboja no sveša maciņa – iztukšoja sociālās apdrošināšanas uzkrājumu.

Tagad izskan priekšlikumi atteikties no pensiju apdrošināšanas un ieviest kara komunismu – krasi saīsināt pensijas izmaksu periodu (no pensionēšanās brīža līdz personas nāvei), un samazināt vecuma pensijas. Turpmāk pensijas vietā izmaksāt vienādu visiem vecuma pabalstu – ne lielāku par iztikas minimumu.

Ideja vienkārša. Cilvēks mūžu sūri strādās, lai atmaksātu valdības parādu Starptautiskajam valūtas fondam. Ja kādiem palaimēsies nenomirt un sagaidīt pensionēšanās vecumu (62 gadi, ko piedāvā celt uz 65 vai 70 gadiem), tad dzīvības vilkšanai atsviežamās druskas neļaus nedz ārstu apmaksāt, nedz kārtīgu pajumti sagādāt. Un ļautiņš ātri aizies no šīs saules. Latvijas valdībai būs tikai ienākumi, bet izdevumu praktiski nekādu!

Jāsaka gan, ka ideja nav jauna. Savulaik cilvēce to jau ir izmēģinājusi. Bija verdzība un dzimtbūšana. Tās ir atceltas. Arī no plēsonīgā kapitālisma Eiropas Savienība ir atteikusies. Izrādās, Eiropas lielkapitālisti ir izrēķinājuši, ka viņiem izdevīgāk ir dalīties savā peļņā, lai būtu sociālais miers. Miers baro, nemiers posta! Derētu tāpēc apdomāt, vai tiešām Latvijai ir jāatsakās no Eiropas sociālā modeļa un jāveido šeit Zimbabves kopija?

Dombrovska valdībai sākot darbu 2009. gada martā, finanšu ministrs E.Repše izteicās, ka sociālās apdrošināšanas pazudušo miljardu meklēšana nebūs valdības darba kārtībā.

Meklēt tiešām ir sarežģīti, jo „caurspīdīgums” budžetu veidošanā nav cieņā joprojām, publiski pieejamie pārskati ir samudžināti un daudzi dati tiek slēpti.

Tātad, meklēsim naudu „kur gaišāks”?

Sekojot šim padomam, skatu varētu vērst, piemēram, uz 39,8 miljoniem latu obligātās apdrošināšanas iemaksu par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesisko atbildību 2010. gadā jeb OCTA. Ja jau SVF prasa „konsolidēt” vēl 50 miljonus, kāpēc gan valdībai nepaņemt šo OCTA naudu? Novirzītu šos 39 miljonus ceļu uzturēšanai, un būtu gan valsts budžets ietaupīts, gan ceļi sakārtoti, t.i. mazinātas auto avārijas!

Teiksiet – tas ir absurdi? Teiksiet, ka no apdrošināšanas uzkrājuma segt drīkst tikai apdrošināšanā paredzētos gadījumus, nevis citus tēriņus? Ka esot ceļu tīrīšanai jau samaksāti akcīzes, PVN un citi nodokļi…

Tad atbildiet paši sev: vai akcīzes, PVN, ienākuma un citi nodokļi nav maksāti arī tādēļ, lai valdība no šiem ienākumiem (valsts pamatbudžeta) segtu „Valsts sociālo pabalstu likumā” paredzētās izmaksas, arī pensijas Augstākās padomes deputātiem, černobiliešiem, izdienas pensijas un līdzīgus sociālos maksājumus? Tie VSAA pārskatos ir iekļauti „vienā katlā” ar vecuma pensijām. Bet likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” tādi gadījumi nemaz nav paredzēti. Protams, černobiliešiem palīdzība ir jāsniedz. Taču jāsniedz no Krievijas naudas, nevis no šodienas strādājošo apdrošināšanas iemaksām! Līdzīgi arī pārējos gadījumos – naudu valdībai būtu jāmeklē citur, nevis apdrošināšanas maciņā. Spriedumā pensiju lietā Satversmes tiesa norādīja, ka no sociālās apdrošināšanas uzkrājuma ir veiktas izmaksas likumā neparedzētiem mērķiem. Pēc LSRB aplēsēm, tie ir ap miljards latu.

Ar ko pēc savas būtības atšķiras OCTA no sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām? Abas ir apdrošināšana. Abas ir obligātas. Sods par iemaksu neveikšanu abos gadījumos seko bargs. Atšķirība vien tā, ka obligātās apdrošināšanas vienas iemaksas administrē Satiksmes ministrija, bet otras iemaksas – Finanšu ministrija. Likums „Par sociālo nodokli” ir zaudējis spēku 1998. gada 1. janvārī. Sociālā nodokļa vairs nav! Šķiet, vien ieraduma inercē Finanšu ministrija izrīkojas ar apdrošināšanas uzkrājumu kā ar parastiem nodokļiem.

Nez vai var piekrist „kara komunisma” apoloģētiem, ka Latvijas pensiju apdrošināšanas sistēma ir nepareiza. Izstrādāja to ar Pasaules bankas atbalstu 90-to gadu sākumā. Tolaik Latvijas partijas rēķinājās ar Eiropas Savienības sociālās politikas un cilvēktiesību pamatnostādnēm. Pensiju ilgtermiņa prognozēs tika ņemtas vērā gan paredzamā „demogrāfiskā bedre” Latvijā, gan ekonomiskie aprēķini.

Uzņemot Eiropas Savienībā tika runāts par Latvijas pensiju 1996. gada modeli kā par labāko pasaulē! Citi brauca šurp mācīties! Latvijā vecuma pensijas nemaksā valsts, kā daudzi to kļūdaini mēdz apgalvot, bet gan pamatā tas ir pašu iedzīvotāju uzkrājums. Šķiet, pirms paziņot tagad šo modeli par nederīgu, būtu vispirms valdībai jāpublisko visi skaitļi un aprēķini, un paškritiski jāizvērtē sava rīcība. Vai pensiju fondā ir iemaksājusi valdība savu daļu? Valdībai būtu arī jāpierāda sabiedrībai, ka Labklājības ministrs ir darbojies kā rūpīgs saimnieks! Piemēram, ko ministrs ir darījis, lai nodrošinātu peļņu ar pensiju fondam piederošo uzņēmumu daļu/akciju pārvaldību (Lauma, Latvijas Kuģniecība, Liepājas metalurgs u.c.)?

To, ka Latvijas pensiju modelis ir bijis efektīvs, liecina vienkāršs fakts. Ieviešanas laikā 90-to gadu vidū pensiju izmaksas pārsniedza ieņēmumus. Iztrūkuma segšanai pensiju speciālais budžets bija spiests aizņemties no valsts. Valsts kā augļotājs aizdeva pensijām 100 miljonus latu. Procentos vien valsts sev no pensiju naudas iekasēja 10 miljonus latu ik gadus! Atcerēsimies – tas bija Krievijas banku krīzes laiks, grūtības Latvijas ekonomikā līdzīgas kā tagad. Tomēr pensiju fonds dažu gadu laikā atmaksāja valstij kā procentus, tā pamatparādu. Un ne tikai. Ātri vien sociālajā apdrošināšanā veidojās uzkrājums gandrīz miljardu latu!

Sociālās apdrošināšanas budžets Latvijā sākotnēji nebija apvienots ar valsts pamatbudžetu. Argumenti, kāpēc vēlāk Finanšu ministrija un Labklājības ministrija salika visu vienā katlā, tā arī nav publiskoti.

Izvēlieties, kuram no viņiem samazināt – vai nu bērniem, vai pensionāriem, vai arī māmiņām!?” – vai tā netiek skandināts ik uz soļa? Liekas, tieši ar sabiedrības šķelšanas metodi jau devīto gadu pie varas Latvijā nemainīgi noturas „Eiropā izcilākais parlaments”.

Iespējams, pensiju uzkrājuma miljards tika pievienots pamatbudžetam nolūkā izlikties labākiem Eiropas acīs – skat, cik mums liels pārpalikums valsts budžetā! Tāpēc Latvijā varam ātri ieviest eiro!

Nozīme varēja būt arī 100 vērtīgiem uzņēmumiem (Grindeks, Valmieras stikla šķiedra u.c.), pēc kuru privatizācijas daļa to akciju tika nodota pensiju fondam (ap 30 miljonu latu kopvērtībā). Pēc pensiju speciālā budžeta pievienošanas pamatbudžetam šīs akcijas sāka uzskatīt kā piederošas valstij, nevis pensionāru kopumam.

Manuprāt, sociālās apdrošināšanas uzkrājuma apvienošana ar valsts pamatbudžetu vairoja apstākļus uzkrājuma izsaimniekošanai. Arī algu dubultošana ar saukli „Latvijas iestāžu vadītājiem – Eiropas vadītāju algas” sākās E.Repšes un V.Dombrovska vadībā 2003. gadā. Šo tradīciju turpināja A.Kalvīša valdība.

Sabrūkot Padomju Savienībai, mūsu Latvijas nacionālā bagātība tika lēsta 78 miljardu dolāru vērtībā. Privatizācija paredzēja vairot kopējo turību un izaugsmi.

Tika noteikts iemaksāt pensiju fondā 5% ienākumu no privatizācijas. Kopā tā būtu liela nauda, kas kompensētu izdevumus pensijām par darbu padomju laikā.

Skarbā realitāte bija cita.

Rīgas Vagonu rūpnīcu privatizēja par 1 (vienu) latu. Attiecīgi, ieskaitījums pensiju fondam – 5 santīmi. Jelgavas autobusu fabrikas miljoniem vērtas, unikālas presformas izpārdeva par metāllūžņu cenu Indijai. Līdzīgi risinājās daudzu vērtīgu uzņēmumu privatizācija. Privatizācijas noteikumi paredzēja pienākumu saglabāt darba vietas. Tomēr desmitiem tūkstošu solīto darba vietu tika likvidēts. Vai par to sekoja kādas sankcijas no valdības puses? Nav zināms.

Privatizācija notika ar lieliem zaudējumiem tautai. Taču bija arī ieguvēji. Pēc mūsu aplēsēm, pensiju fonds no privatizācijas būtu varējis saņemt vairāk kā miljardu latu. Šī neiegūtā miljarda pietrūkst tagad, krīzes apstākļos. Nav bezcerīgi naudu atgūt. Tautā klīst joks caur asarām: „Ja Latvijas katrs multimiljonārs ziedotu pa vienam miljonam, tad krīze būtu atrisināta!”

Priekšlikums vienkāršs: izlaist valsts aizņēmuma obligācijas un likt tās izpirkt gan veiklajiem prihvatizatoriem, gan tiem ierēdņiem, kuri tūkstošu latu algas saņēma, bet darbu neizdarīja. Rezultāta nav – valsts ir grāvī. Civillikums paredz – ja darbs nav izdarīts, tad zaudējumi jāatlīdzina. Obligācijas ir mīkstāka forma, kas ļautu iztikt bez tiesas. Valsts kasē ienāks nauda. Nav jāceļ ne nodokļi, ne pensijas jāmazina! Turklāt obligāciju īpašnieki sāks strādāt tautai vajadzīgā virzienā – gādāt, lai būtu ekonomikas izaugsme. Jo gribēs, lai valsts ātrāk spētu atpirkt viņu obligācijas.

Ir absurdi pārmest Latvijas iedzīvotājiem un pensiju sistēmai to, ka šodien uzkrāta nauda pēc divdesmit gadiem būšot zaudējusi vērtību. Finanšu stabilitāte ir valsts un banku uzdevums. Jāatmet būtu tikai alkatība. Valstij būtu jānovirza pensiju fondā daļu savu ienākumu – inflācijas kompensācijai.

Arī sabiedrības novecošanās nešķiet tik liels bubulis, ja zina – jaunās tehnoloģijas un roboti spēj saražot vairāk ar cilvēku mazāka skaita līdzdalību. Protams, dzimstību novārtā pamest nedrīkst.

Krīze valstī ir ne jau tādēļ, ka zema dzimstība. No Latvijas zemes tauta bēg. Šī iemesla vien dēļ sociālā apdrošināšana iemaksās zaudē ap 476 miljonus latu ik gadus. Vēl ap miljardu latu valsts nesaņem PVN, akcīzē un citos nodokļos – kas ienāktu budžetā, ja vien šie simtiem tūkstošu cilvēku būtu varējuši palikt dzimtenē.

Runas par pensionēšanās vecuma celšanu būtu Latvijā jānoņem no darba kārtības. Pirmkārt, finansiāli tas ne santīma nesniedz šodienas krīzes risinājumam. Absurdās runas pat padziļina krīzi, jo skubina tautu ātrāk bēgt no Latvijas zemes. Otrkārt, atdot starptautisko aizdevumu (nojaušams, ka aizkulisēs norunāts atmaksas termiņš 2024. gadā) būtu jāplāno no citas naudas, nevis no pensiju uzkrājuma. Tas nav leģitīms mērķis. Treškārt, ja Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tad arī Latvijā derētu ievērot Eiropas Sociālo hartu un citas starptautisko tiesību normas.

Pensionēšanās vecums ir cieši saistāms ar trim faktoriem: dzīves ilgums, veselības aprūpes pieejamība un dzīves kvalitāte, un nodarbinātība.

Dzīves vidējais ilgums Eiropā (78,7 gadi) ir ievērojami lielāks nekā Latvijā (72,7 gadi). Mūža vidējais ilgums vīriešiem Latvijā ir vēl mazāks – 67 gadi. Eiropas Sociālās drošības kodeksa 26. pantā teikts, ka Eiropas valstīs pensionēšanās maksimālais vecums nedrīkst pārsniegt 65 gadus. Ir nekorekti uztiept Vācijas vai Anglijas mērauklu Latvijai. Ir fiziskās izturības dabiskā robeža, kuru smagā dzīve Latvijā dzen zemāk nekā angļiem vai vāciešiem. Latvijas Saeimas partijām nevajadzētu uzņemties būt par Dievu, kas vienīgais var mainīt bioloģiskos likumus. (Pat labi paēdušajiem frančiem pensionēšanās vecums ir 60 gadi, un tikai pamazām viņi pāries uz 62 gadiem. Latvijā likumu par 62 gadu robežu pieņēma jau 1999. gadā).

Pašlaik Latvija vēl deldē padomju laika medicīnas un sporta ieguldījumu. Bet tautas veselība strauji pasliktinās, kļūst nepieejami ārsti un medikamenti. Tas nozīmē, ka mūža ilgums samazināsies. Ticami aprēķini netiek publicēti. Daudzi mirst 60 gadus nesasnieguši. Centrālās statistikas pārvaldes mūža ilguma kalkulators vēl pērn prognozēja 1990. gadā dzimušo jauniešu mūža ilgumu 64,5 gadi (vīriešiem). Nupat algoritms mainīts, konkrēts gada skaitlis izņemts. Un rezultātu kalkulē rožaināku.

Ja tauta piekristu pensionēšanās vecumu Latvijā celt uz 65 gadiem, tad ir nepieciešamas papildu 100 tūkstoši jaunu darba vietu – pirmspensijas vecuma cilvēku nodarbinātībai. Valdība nepaskaidro, kādā veidā Latvijā tās tiks radītas. Varbūt ietērps 65-gadīgas tantes policistu vai ugunsdzēsēju formās un liks patrulēt ielās?

Par valdības plānu absurdumu jau 2010. gada 2. jūlijā Sociālo reformu biedrība iesniedza izvērstu vēstuli Ministru prezidentam, Finanšu ministram un Labklājības ministram, kā arī Saeimā. (Skat. http://www.tautasforums.lv/?p=1751). Atbilde formāla – ka skatīšot un pētīšot. Pēta joprojām.

Līdz šim latviešiem ir bijis pieņemts, ka vectētiņš audzina mazbērnus, nevis savu laiku velta rindām bezdarbnieku biržā. Ir dabas nolikta kārtība. Rūpju uzņemšanās par savu kaimiņu, lai tas var izaudzināt bērnus, dzīves veida maiņa attiecas pie lietām, ko risināt var t.s. sabiedrības līgums. Jauniem un veciem, slimiem un veseliem, bagātiem un nabagiem ir jāsaprot kopīgais tautas labums no kārtības maiņas, un jāpieņem tā pašsaprotamai rīcībai. Tātad valdībai būtu rūpīgi jāskaidro. Tikpat rūpīgi un pacietīgi kā Šveicē, kur valdība pārliecināja iedzīvotājus referendumā nobalsot par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu.

Taču Latvijā nosvērta diskusija un argumenti nav sagaidīti. Diskusijas vietā praktizēta tiek iebaidīšana un patieso datu slēpšana.

Pašlaik iztikas minimums ir 171 lats (vienai personai) mēnesī. Elektrības cenu un nodokļu celšana palielinās katra izdevumus par aptuveni 20-30 latiem mēnesī. Un iztikas minimums it drīz varētu sasniegt jau 200 latus mēnesī!

Tomēr valdība neatslābina spiedienu, ka esot jāsamazina jau tā mazās vecuma pensijas, kuru vidējais lielums 2011. gada janvārī ir 183 lati. Pensiju apliek ar nodokli.

Latvijā 477 639 pensionāru jeb 84,14% saņem pensiju zem 200 latiem. No tiem 254 151 spiesti iztikt ar mazāk kā 160 latiem, tātad eksistē zem iztikas minimuma. Vai pensiju mazināšanas apoloģēti paši spētu izdzīvot ar šādu summu?

Jocīgi, ka valdība un deputāti sev labumus piešķir, atsaucoties uz vidējo algu valstī. Savukārt izmaksu aprēķinos tautai viņi piemēro pavisam citu olekti – minimālo algu 200 lati, kura ir pat 2,2 reizes mazāka par vidējo algu.

Vidējās algas skaitlis veidojas īpatnēji: Ja augsts ierēdnis saņem 2 000 latus, bet strādnieks 200 latus („uz papīra”), tad vidēji katrs ir saņēmis 1 100 latus mēnesī! Iznāk, jo lielākas algas ceļ sev deputāti un ministru padomnieki, jo augstāks kļūst vidējās algas rādītājs.

Eiropas sociālais modelis paredz vecuma pensiju 60% līdz 80% apmērā no algas. Pieņemsim, ka par lielām var uzskatīt pensijas vidējās algas līmenī. Virs 450 latiem pensiju Latvijā saņem 5 295 cilvēki jeb 0,93% visu pensionāru. Bet pensiju virs 1 000 latiem saņem vien 481 cilvēks. Vai viņu dēļ ir vērts izvērst ažiotāžu par „milzīgām pensijām” un „negodīgiem pensionāriem”?

Eiropas parlaments 2009. gada 6. maija rezolūcijā „Par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus” (2008/2335(INI)) aicina Eiropas Komisiju un valstu valdības [arī Latvijas] krīzes smagumu nenovelt uz iedzīvotāju pleciem.

Būtu labi, ja partijas Latvijā ieklausītos Eiropas parlamenta lēmumos.

= = = = = = = = = = =

*) Ilfa un Petrova romānā avantūrists Ostaps Benders teica spārnotu domu: „Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās”.

3 komentāri »

  1. “Pensijas veidojas no katra individuālām iemaksām pensiju fondā.”

    Tas ir tagadējās pensiju sistēmas vēlamais mērķis pēc 20-30-40 gadiem.

    10 gadus atpakaļ bija tikai solidārā pensiju sistēma – tagadējais sociālais nodoklis nonāk pie tagadējiem pensionāriem.
    Valsts šo mēģināja labot, novirzot daļu no sociālām iemaksām fondos. precīzi nepateikšu, bet laikam līdz 6% uzkāpa un tagad ir atkritis atpakaļ līdz 0%. 6% no kopējām 33% procentu iemaksām no darba algas.

    Tā ir nebūtiska daļa kas no tagadējiem strādājošiem ir nonākusi pensiju fondos, un pilnīgi noteikti tagadējie pensionāri nav uzkrājuši pensiju fondus! Tagadējie pensionāri saņem pensiju no solidārās pensiju sistēmas, t.i. no šodienas sociālā nodokļa iemaksām.

    Komentārs by abolst — 18/03/2011 @ 22:02 | Atbildēt

  2. Ko gribu pateikt, ka lielākā problēma ir nodarbinātība – ja cilvēki nestrādā, vērtību nerada tad arī nav ko dalīt starp strādniekiem un pensionāriem (un valdību).
    Ja cilvēki strādās – pietiks visiem.

    Bet darbu apgrūtina lieli darba nodokļi – ar pienākumiem tiek apgrūtināts bizness kas strādā (algas nodokļi, pvn), nevis īpašums kas nestradā (Nekustamā īpašuma nodklis).

    Pensijām būtu jābūt ierobežotām ar sociālā budžeta izmēru – cik iekasēja, tik arī var izmaksāt (nevis cik pensionāram pienākas).
    Savukārt iekasēšanu ierobežot ar pietiekami sakarīgu algas nodokli – līdz ~1.5x iztikas minimuma minimālu nodokļu slogu (lai biznesam būtu ļoti “viegli” paņemt pāri palikušos darba resursus), virs šī līmeņa _saprātīgu_ nodokļa slogu… līdz 50%.

    Komentārs by abolst — 18/03/2011 @ 22:12 | Atbildēt

    • Tas ir pārāk vienkāršots priekšstats.
      Sociālais nodoklis ir atcelts jau kopš 1998. gada 1. janvāra – vietā ir sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Kuras nedrīkst ielietot kā iegribas.

      Kopējā iemaksu summa ir 35,09% no aprēķinātās algas. Pensijām novirza 20% no aprēķinātās algas.
      Pensiju sistēma sastāv no trīs līmeņiem, nevis no viena.
      Arī pensiju pirmajā jeb solidārajā līmenī notiek iemaksu personalizācija.

      Iepriekšējo paaudžu cilvēku darbs izveidoja Latvijas nacionālo bagātību. Ja šo bagātību privatizē, tad likums nosaka daļu novirzīt pensiju izmaksai šiem vecajiem cilvēkiem par viņu mūža darbu. Šīs summas būtu bijis pietiekami, lai iepriekšējai paaudzei nodrošinātu cilvēka cienīgas vecumdienas. Kāpēc tas nav noticis?

      Pensiju jautājums ir komplicēts. Primitīvas pieejas šeit neder.
      Iesakām iepazīties ar likumu un citu dokumentu paketi, kura pieejama biedrības mājas lapā.

      Komentārs by Sociālo reformu biedrība — 19/03/2011 @ 08:54 | Atbildēt


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: